Bet vai mēs visi neesam savtīgi? Domāja Strūga. Vai arī es nestrādāju tāpēc, ka mana personiskā ādere mani dzen? Vai es darbā vispirms nerodu personisku interesi un pēc tam tikai sabiedrisko? Darbā vispirms es atrodu...

Ko gan es atdotu, lai ar pasaules lielāko muļķi varētu patērzēt kaut piecas minūtes! Cilvēks pats par sevi nav nekas, tikai saskarē ar sabiedrību viņš kļūst cilvēks. [..] Esmu pats savs vergs, esmu pats savs...

Lai saprastu savus vistuvākos cilvēkus, man jāsaprot pašam sevi. Jo kopš manas piedzimšanas brīža es esmu pakļauts tādu pašu spēku iedarbībai kā viņi. Es esmu pakļauts laikam, un laiks ir pakļauts man. Es esmu pakļauts...

Mēs visi esam vienas sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā. Dažos ielien smecernieks, izgrauž serdi, paliek tukšums, dažus notrauc vēji pirms laika, dažus apēd vāveres un meža putni, un tikai daži auglīgā augsnē dzen jaunas...

Mēs visi esam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi. Manos gados varbūt tā domāt ir naivi? Bērnišķīgi? Sentimentāli? Varbūt esmu morālists? Un kas tur ļauns? Manā darbā un manā vecumā nemaz nevar iztikt bez...

Vajag izvēlēties grūtāko ceļu? Tās ir muļķības, ko sludina tie, kas nekādu ceļu nav izvēlējušies, kas ceļu nogājuši pa citu mugurām. [..] Es domāju, ka nevar runāt ne par vieglāko, ne par grūtāko ceļu. Jāizvēlas...