es gribu dvēseli izdvašotuz tavas plaukstaslai akmens kas tev uz krūtīmpārvēršas zieda drīksnālai dangaina takavaravīksnārīt atvērsies cīruļiupe degs un meklēs krastubet vai tavai plaukstai vajadzēsvēl vienas pasaules nastu?

vītola sudrabā melnalkšņa tumsībāieraksta saulīte dzeltenu diegukur odam lidot kur skudrai rāpotkur man cilvēkam atcerēties

briedis liek man galvu uz plecaskatu maigu kā tāsies zinu tu esi noguris cilvēktu vairs mani nevajāsi

man acīs cērt saule rokā guļ zvārgulītis bez mēlesun es gaidu kad tajā iespers zibens